Dora Marija Kalfa (Dora Maria Kalff), smilšu spēles terapijas pamatlicēja, piedzima Šveicē, 1904. gada 21.decembrī, labvēlīgā vidusšķiras ģimenē, kas dzīvoja nelielā pilsētā pie Cīrihes ezera. Viņa ieguva daudzpusīgu izglītību, tai skaitā vairāku valodu zināšanas, mūziku un austrumu filozofiju. Pēc apprecēšanās ar dāņu banķieri Leopoldu Kalfu viņa pārcēlās uz Holandi, kuru bija spiesta pamest vācu okupācijas laikā. Atgriežoties Šveicē, Dora Kalfa apmetās uz dzīvi kalnu ciematā ar dziedniecisku klimatu, kas bija nepieciešams viņas dēlam Pēterim. Tur, pateicoties bērnu draudzībai, Dora sadraudzējās ar Junga (Karl Gustav Jung) meitu Gretu Jungu-Baumani un pēc tam arī ar Karlu un Emmu Jungiem.
Jungs ļoti ātri pamanīja Doras talantu un ieteica viņai mācīties psiholoģiju. 45 gadu vecumā viņa uzsāka studiju kursu Junga institūtā Cīrihē. Tādējādi, kad Dora Kalfa sāka savu analītiķes karjeru, viņai aiz muguras jau bija bagāta dzīves pieredze. Atskatoties atpakaļ, viņa sacīs, ka visas dzīves grūtības un daudzveidīgā pieredze bija kļuvuši par nenovērtējamu pamatu viņas terapeitiskajai darbībai. Tas attiecās arī uz klavierspēli, kuru Dora Kalfa bieži iekļāva darbā ar bērniem.
Karls un Emma Jungi iedvesmoja Doru strādāt ar bērniem. Jungs pastāstīja Dorai par Margaretas Lovenfeldes (Margaret Lowenfeld) lekciju, kuru bija dzirdējis Parīzē un ieteica Dorai apmeklēt Margaretas Lovenfeldes lekciju par viņas “pasaules tehniku” kongresā Cīrihē 1954. gadā. Dora Kalfa pabeidza studiju kursu pie Margaretas Lovenfeldes viņas institūtā Londonā. Vēlāk, strādājot ar “pasaules tehniku” savā Zolikonas praksē, viņa atklāja, ka šī metode ne tikai dod bērniem iespēju izteikt bailes un dusmas, bet arī nodrošina un atbalsta pārneses un individuācijas procesus, kurus viņa bija pētījusi kopā ar Karlu Jungu.
Balstoties uz Junga analītisko psiholoģiju un papildinot to ar filozofijas, reliģijas, mākslas un kultūras idejām, Dora Kalfa izveidoja savu metodi un nosauca to par “smilšu spēli”. Junga uzskati par simbolu arhetipisko saturu un transformējošajām īpašībām dod šai metodei konceptuālo pamatu un spēku.
Saskaņā ar Junga teikto, tur, kur racionāla valoda ir pilnīgi bezspēcīga, cilvēks spēj izmantot mākslas līdzekļus, lai izveidotu sava veida kriptogrammu, kas atspoguļo dvēseles iekšējo stāvokli. Jungs runāja par nepieciešamību uzturēt nepārtrauktu saikni starp cilvēka iekšējo un ārējo pasauli. Jungs uzskatīja, ka fantāzija ir visu iespēju māte, kur, līdzīgi visiem psiholoģiskiem pretstatiem, apvienojas iekšējā un ārējā pasaule (Jung, K.G. Collected Works, Volume 6 Psychological Types, 1971). Junga izstrādāto aktīvās iztēles tehniku var uzskatīt par smilšu terapijas teorētisko pamatu.
Jungs rakstīja, ka zemapziņas saturs vispirms vēlas būt redzams, un to var panākt tikai, piešķirot tai formu, un tas arī vēlas, lai tiktu vērtēts tikai pēc tam, kad viss, ko tas vēlas pateikt, iegūst reālas formas. Turklāt, ja smilšu bilžu autors un terapeits kopīgi un apzināti pieliek pūles, jaunais saturs var tikt integrēts. Šajā posmā vadošā loma pieder ne zemapziņai, bet Ego.
Viena no būtiskākajām Junga teorijas pamatnostādnēm ir tā, ka psihei piemīt autonoma tendence dziedināt sevi un attīstīties, tiecoties uz pilnību. Labvēlīgos apstākļos šī tendence var aktivizēties. Tieši šādus apstākļus terapijas procesā var nodrošināt smilšu bilžu veidošana.
Smilšu terapijas metodes autore Dora Kalfa uzskata, ka galvenais princips, uz kuru viņa balstījās, bija „izveidot brīvu un aizsargātu telpu”, kurā klients – bērns vai pieaugušais – var izteikt un izpētīt savu pasauli, pārveidojot savu pieredzi un pārdzīvojumus, bieži vien nesaprotamus vai satraucošus, redzamos un taustāmos tēlos. “Smilšu bildi var uztvert kā kāda konkrēta psihes stāvokļa trīsdimensiju tēlu. Neapzināta problēma tiek izspēlēta smilšukastē kā drāma, konflikts tiek pārcelts no iekšējās pasaules uz ārējo pasauli un kļūst redzams” (Kalff, D. Sandplay: A Psychotherapeutic Approach to the Psyche, Temenos Press, 2003).
Pateicoties Kalfas biežajiem ceļojumiem, kuru laikā viņa iepazīstināja ar saviem atklājumiem, daudzu valstu terapeiti un Junga analītiķi integrēja smilšu spēli savā praksē. Viņas darbi kļuva populāri visā pasaulē – gan 1980. gadā publicētā grāmata “Spēle smiltīs” (“Sandplay”), gan arī daudzie semināru materiāli, kas ierakstīti video un audio kasetēs.
Kalfa pārvaldīja vācu, itāļu, franču, holandiešu un angļu valodas, un tas ļāva viņai saprasties ar dažādām auditorijām viņu dzimtajā valodā. Viņa prata stāstīt par savu darbu vispersoniskākajā veidā, iedvesmojot klausītāju iztēli. Smilšu spēle ieinteresēja tos terapeitus, kuri meklēja neverbālas metodes darbam ar klientu – metodes, kuras papildinātu tradicionālās verbālās terapijas un nodrošinātu pilnīgāku psihes pašizpausmi.
Dora Kalfa ir atstājusi diezgan maz rakstu, taču ir rakstījuši un raksta viņas studenti un viņas studentu studenti. Savās grāmatās viņi dalās pieredzē par tikšanās reizēm ar Kalfu un viņas intuitīvajām atklāsmēm. Junga analītiķe Vilma Bosio (Wilma Bosio) krājumā “Sandplay Therapy: Treatment of Psychopathologies” raksta: “Kalfas klātbūtne atbrīvoja (...). Brīnišķīgie tēli, ko viņa parādīja, pārliecināja. Taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja viņas attieksme pret pacientiem, kuru smilšu bildes viņa rādīja. Viņa izstaroja milzīgu mieru, un es intuitīvi sajutu viņas spējas palīdzēt manai iekšējai meitai, kura vēl joprojām pārdzīvoja grūtības. (...) Divus gadus vēlāk es uzsāku savu terapiju Zolikonē, un pēc tam studēju smilšu spēles terapiju” (Bosio, W. Image and the Analytical Relationship in Sandplay Therapy. Treatment of Pathologies, 2004).
Savienojot Junga teoriju ar Lovenfeldas tehniku, Kalfa radīja unikālu metodi. Viņa piešķīra jaunu jēgu un virzienu Lovenfeldas smilšu spēlei, papildinot to ar analītiskās psiholoģijas teorētisko bāzi un austrumu filozofiju.
Pateicoties Kalfas ilgajai un iedvesmojošajai pedagoģiskajai darbībai, arvien vairāk profesionāļu pasaulē turpina viņas iesākto darbu. Kalfas izveidotās tradīcijas turpina attīstīt un īstenot dzīvē viņas dibinātā Starptautiskā smilšu spēles terapijas biedrība (ISST).
